Negaiss

Negaiss (arī pērkona negaiss) ir dabas parādība, kad spēcīgas gaisa strāvas izraisa mākonī lietus lāšu un krusas graudu sadursmes, radot elektriskos lādiņus. Starp lādiņiem uzzibsnī milzīga dzirkstele — zibens, kas lielākoties nesasniedz zemi. No milzīgā siltuma, kas izdalās zibens rezultātā, tuvējais gaiss strauji izplešas, izraisot pērkona dārdus. Negaisa mākoņi parasti veidojas mitrās, tveicīgās dienās, kad intensīvi iztvaiko liels daudzums ūdens, kas, spēcīgās augšup vērstās gaisa straumēs, kuru ātrums pārsniedz 20 m/s, veido masīvus gubu mākoņus. Bieži šādus negaisus pavada spēcīgas lietusgāzes ar krusu un brāzmainu vēju. Visbīstamākie negaisi ir tie, kas veidojas mitrās un tveicīgās vasaras dienās, kad temperatūra pārsniedz +30 °C, aukstās atmosfēras frontes priekšpusē. parasti šādi negaisi ir bargi un ir iespējams novērot virpuļviesuli.

Latvijā vasaras periodā negaiss ir diezgan bieža dabas parādība. Vidēji no maija līdz augustam tie ir 17 reizes, bet maksimālais to skaits ir bijis virs 40 (1961. gadā Priekuļos).

Aptuveni pirms 200 gadiem kļuva zināms, ka zibens ir īslaicīga elektriskā izlāde starp negaisa mākoni un zemes virsmu; starp diviem mākoņiem vai starp atsevišķām viena mākoņa daļām. Negaiss ir īsts atmosfēras elektrības ģenerators!

Vistipiskākais zibens veids — līnijveida, kas izlādējas dzirksteļu veidā ar atzariem, kuru garums 2—3 km vai atsevišķos gadījumos līdz pat 20 km un vairāk, un ar diametru daži desmiti centimetru. Viena zibens ilgums visbiežāk ir sekundes desmitdaļas, taču atsevišķos gadījumos ilgāk. Īpaša veida ir plakanais un lodveida zibens.