Orgons

Šajā rakstā nav ievēroti latviešu valodā pieņemtie pareizrakstības principi. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, izlabojot pareizrakstības kļūdas. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā.

Orgonu enerģijas akumulators

(Ar aizvērtām durvīm)

(Ar atvērtām durvīm)

Pamīšus izvietoti organiska un neorganiska materiāla slāņi sienās šķietami palielina orgonu enerģijas koncentrāciju iekšpusē salīdzinoši ar apkārtējo vidi.

Orgons ir hipotētisks universāls dzīvības spēks, ko pirmo reizi aktualizēja Vilhelms Reihs 20. gadsimta 30. gados.^[1][2] Pēc Reiha nāves 1957. gadā, viņa students Čārlzs Kellijs attīstīja teoriju, ka orgons ir antientropisks visuma princips, radošs substrāts, kas pēc dabas pielīdzināms Mesmera dzīvnieku magnētismam (1779), Reihenbaha odiskajam spēkam (1845) u.c.^[3] Orgonu uzskatīja par bezveidīgu, visuresošu vielu, līdzīgi kā gaismu nesošo ēteru, bet vairāk asociēja ar dzīvo enerģiju, nevis inerto matēriju. Tas, iespējams, varēja darboties, lai radītu visu lielumu organizācijas un reorganizācijas, sākot ar mazākajām mikroskopiskām daļiņām, orgonu teorijā sauktām par bioniem, beidzot ar makroskopiskām struktūrām, piemēram, organismiem, mākoņiem vai pat galaktikām.^[4] Orgonu enerģija tiek plaši uzskatīta^[5] par pseidozinātni.^[6][7][8]

Reiha teorija stāsta, ka ķermeniskā orgona trūkums vai nepilnīgums var būt dažādu saslimšanu sakne, piemēram, vēža. Tāpat kā Freida teorijā libido trūkums vai nepilnīgums ir sakne neirozei. Reihs nodibināja Orgonu institūtu 1942. gadā,^[9] lai veiktu tālākus pētījumus par orgona enerģiju pēc tam, kad 1939. gadā emigrēja uz ASV. Viņš to izmantoja, lai publicētu ar šo tēmu saistītu literatūru un izplatītu par to materiālus vairāk nekā vienu desmitgadi. Reihs izgudroja specializētus „orgonu akumulatorus” — ierīces, kas šķietami varēja savākt un uzkrāt orgona enerģiju no apkārtējās vides veselības uzlabošanai vai pat laika apstākļu izmainīšanai.

Ne medicīna, ne citas zinātnes neatbalsta orgonu konceptu^[5] un pētījumi šajā jomā beidzās līdz ar Orgonu institūta pastāvēšanu.

1. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota blumenfeld nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
2. ↑ Kļūda atsaucē: tika izmantota about nosauktā atsauce, taču tā netika definēta
3. ↑ Charles R. Kelley Ph.D., "What is Orgone Energy?" 1962
4. ↑ orgone energy
5. ↑ ^{5,0 5,1} Isaacs, K. (1999). "Searching for Science in Psychoanalysis". Journal of Contemporary Psychotherapy 29 (3): 235–252. doi:10.1023/A:1021973219022. "[orgone is] a useless fiction with faulty basic premises, thin partial theory, and unsubstantiated application results. It was quickly discredited and cast away."
6. ↑ Jon E. Roeckelein. Elsevier's dictionary of psychological theories. Elsevier, 2006. 493, 517–518. lpp. ISBN 978-0-444-51750-0.
7. ↑ Robert E. Butts. «Sciences and Pseudosciences. An attempt at a new form of demarcation». In John Earman. Philosophical problems of the internal and external worlds: essays on the philosophy of Adolf Grünbaum. Pittsburgh-Konstanz series in the philosophy and history of science 1. University of Pittsburgh Press, 1993. 163. lpp. ISBN 978-0-8229-3738-8.
8. ↑ Arthur Wrobel. Pseudo-science and society in nineteenth-century America (illustrated izd.). University Press of Kentucky, 1987. 229. lpp. ISBN 978-0-8131-1632-7.
9. ↑ Donald DeMarco, Benjamin Wiker. Architects of the Culture of Death. Ignatius Press, 2004. 229. lpp. ISBN 978-1-58617-016-5. Skatīts: 2015-01-18. […] Reich claimed as his great discovery, made in 1939, that at the heart of all matter is a hitherto unknown energy that he called 'orgone'.[…] Three years later he founded the Orgone Institute, where the 'science' of orgonomy would be studied.